Brūno lāču atgriešanās un populācijas pieaugums
Brūnais lācis (Ursus arctos) ir lielākais plēsējs Latvijas dabā, kas savulaik, 19. un 20. gadsimta mijā, Latvijas teritorijā bija izzudis intensīvas medīšanas un mežu izciršanas dēļ. Kopš 20. gadsimta 70. gadiem ir novērojama lāču regulāra ieceļošana no Igaunijas un Krievijas Pleskavas apgabala, kas pakāpeniski veicinājusi populācijas atjaunošanos Latvijā.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) dati liecina par stabilu populācijas pieaugumu. Ja 2020. gadā Latvijā tika lēsts, ka savvaļā mīt 20 līdz 30 lāči, tad 2023. gadā šis skaits sasniedza 60-70 īpatņus. Saskaņā ar 2025. gada monitoringa rezultātiem, ko veicis Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”, Latvijā varētu būt aptuveni 190 lāči. Šis pieaugums apliecina, ka lāči Latvijā sastopami arvien biežāk un plašākā teritorijā.
Izplatība un vairošanās
Lāču izplatība Latvijā pēdējos gados ir kļuvusi daudz plašāka. Dzīvnieku klātbūtne fiksēta Vidzemē, Latgalē un Sēlijā, un arvien biežāk tie novēroti arī Kurzemē. Īpaši nozīmīgs rādītājs ir regulāra lāceņu ar mazuļiem konstatēšana, kas liecina par populācijas vairošanos Latvijas teritorijā. 2025. gadā fiksētas 18 lācenes ar mazuļiem, kopumā konstatējot vismaz 45 lācēnus.
Lāči ir vientuļnieki, kas apdzīvo plašus mežu masīvus, priekšroku dodot jauktu koku mežiem, kas robežojas ar purviem, izcirtumiem vai ūdenstilpēm. Tie parasti dodas ziemas guļā no oktobra līdz decembrim un mostas martā vai aprīlī, taču priekšlaicīgu pamošanos var veicināt klimata izmaiņas vai traucējumi.
Sugu aizsardzība un līdzāspastāvēšanas izaicinājumi
Brūnais lācis visā Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, ir aizsargājams dzīvnieks. Latvijā tas ir valsts aizsardzībā kopš 1977. gada, un medības ir aizliegtas. Dabas aizsardzības pārvalde uzsver, ka nav pamata atcelt lāču aizsardzības statusu, lai gan medību ierobežošanas jautājums laiku pa laikam tiek aktualizēts.
Pieaugot lāču skaitam, palielinās arī iespējamība tos sastapt dabā. Lai mazinātu riskus, iedzīvotājiem jāievēro piesardzība: jāpaliek uz takām, jāuztur neliels troksnis, lai lācis cilvēku pamanītu un attālinātos. Lāči nav agresīvi un lielākoties izvairās no cilvēkiem, taču var kļūt bīstami, ja tiek iztraucēti no ziemas guļas, ir ievainoti vai ja lācene aizsargā mazuļus.
Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir lāču nodarītie postījumi bišu dravām. Dabas aizsardzības pārvalde izmaksā kompensācijas biškopjiem par šādiem zaudējumiem, un efektīvs risinājums ir elektrisko ganu uzstādīšana dravu aizsardzībai. Ir svarīgi nepiebarot savvaļas lāčus un neatstāt ēdiena pārpalikumus, lai tie nepierastu pie cilvēku klātbūtnes un nezaudētu dabiskās bailes.